Латышский перевод А. Криевиньша-Куйво
Источник: Stásts par Igora karâ-eju, Igora, Svetoslava déla, Olega déla-déla / Tulkujums iz sen-Krievu valodas ar piezímejumiem Krieviņ-Kuivi Andreis. Riga, 1888.
- 1. Vai nepieklātos mums, bāleliņi, pēc senlaiku teikām iesākt bēdigu stāstu par Igora, Igora Svetoslaviča, karā-eju?
- 2. Jaiesākās šai dziesmai pēc tagadejo laiku teikām un ne pēc Bojaņa izdomām.
- 3. Kad mudrais pareģons Bojans gribeja kādu apdziedat, tad viņš domās pa koku lidinajās, kā pelēks vilks pa zemi, kā zili laistidamies ērglis apakš mākoņiem.
- 4. Kad viņš, kā stāsta, atcerejās pirmo laiku savstarpigas ķildas, tad laida viņš uz gulbju bara desmit zeltaiņus vanagus un tiklīdz kāds gulbi panāca, tas tad ari tūdaļ dziesmu dziedaja — vecajam Jaroslavam, dūšigajam Mstislavam, kurš Kasogu kara pulka priekšā nokāva Rededju, jeb skaistajam Romanam Svetoslavičam.
- 5. Bet Bojans, bāleliņi, laida uz gulbju bara ne desmit zeltaiņus vanagus, bet viņš pa dzīvām stīgām laida savus pareģoņa pirkstus; tās tad pašas skandināja kņeziem slavu.
- 6. lesāksam nu, bāleliņi, šo stāstu no veca Vladimira un sekosam viņu līdz tagadejam Igoram, kurš norūdijis savu prātu, dūšibā stiprinajis savu sirdi
- 7. un varonibā pieņēmies, Polovču zemē veda savus dūšigos kara pulkus, aizstāvedams Krievu zemi.
- 8. Igors uzlūkoja spodru sauli un ieraudzija, ka ta bij ar tumsibu apklājuse visus viņa kareivus.
- 9. Un Igors sacija uz saviem pavadoņiem:
- 10. bāleliņi un pavadoņi! labak būt karā kautam, neka vanģotam:
- 11. kāpsam, bāleliņi, savos staltos kumeļos un aplūkosam zilo Donu.
- 12. Kņezs piemirsa sievu un ilgošanās pie lielās Donas paciemoties skubinaja viņu neievērot ļauno zimi.
- 13. Es gribu, sacija viņš, tāļu Polovču zemē pārlaust savu šķēpu, gribu ar jums Krieviem savu galvu likt, jeb ar bruņu cepurēm izdzert Donu.
- 14. Ai Bojan, seno laiku lakstigala! kad tu būtu šo kauju apdziedajis, kā lakstigala pa domu koku lēkadams, domās apakš mākoņiem lidinadamies, savienodams seno slavu ar tagadejo, par laukiem uz kalniem pa Trajana ceļu rikšodams.
- 15. Igoram, Oļega dēla-dēlam, pienākās dziedat šādu dziesmu:
- 16. ne auka pa plašiem laukiem aiznesa zeltaiņos vanagus, kovārņi bariem skrien uz lielo Donu.
- 17. Jeb jadzied tā, pareģon Bojan, Velesa dēla-dēl:
- 18. kumeļi aiz Sulas zviedz, slava skan Kijevā, Novgorodā taures pūš, Putivļā plivinās karogi; Igors gaida mīļo brāli, Vsevolodu atnākam.
- 19. Un sacija viņam dižans zumbris Vsevolods:
- 20. tu, Igor, man viens brālis, viena spodra gaisma; abi mēs Svetoslaviči.
- 21. Seglo, brāl, savus staltos kumeļus,
- 22. jo mani jau priekšā pie Kurskas apsegloti.
- 23. Mani Kurskieši saprātigi kareivi: viņus kara taurēm pūšot tina bērnu autiņos, viņi apakš bruņu cepurēm izaukleti, ar šķēpa galu baroti;
- 24. pazīstami viņiem ceļi, meža gravas zinamas, uzvilktas viņu stopas, vaļā bultu vācelites, iztriti jau zobeni,
- 25. paši, kā pelēki vilki pa lauku siro, mekledami sev godu un kņeziem slavu.
- 26. Kņezs Igors zelta kāpšļos kāpa un aizjāja pa klajo lauku.
- 27. Saule tumsā aizsedza viņam ceļu.
- 28. Nakts, viņam negaisā stenedama, uztrauce putnus, stigā zvēri kauc,
- 29. koka galotnē gaudo bada dzeguze — liek dzirdet svešas zemes: Volgu, Piejūri, Pasuliju, Surožu, Korsuņu un tevi Tmutarakaņas elku.
- 30. Bet Polovci pa nebruģetiem ceļiem steidzās uz lielo Donu; pusnaktī kauc viņu rati, it kā būtu gulbji sparnos sacēlušies. Igors uz Donu ved kareivus.
- 31. Bet putni jau gaida viņa nelaimi; vilki pa gravām zīle negaisu; ērgļi ar savu klaigašanu aicina pie kauliem zvērus; lapsas rej sarkanos vairogus.
- 32. Ai Krievu zeme! tu esi jau aiz pakalna.
- 33. Ilgi nakts krēslu met,
- 34. gaiša blāzma apdzisuse, migla laukus apklājuse,
- 35. lakstigalas pogošana apklususe, kovārņu krēkašana pamodusies.
- 36. Krievi ar saviem sarkaniem vairogiem apsprauduši lielo lauku, mekledami sev godu un kņeziem slavu.
- 37. Agri piekdienas rītā viņi samina pagānu Polovču barus un pa lauku, kā bultas izklīduši, dzina skaistas Polovču meitas un lidz ar tām zeltu un villainites un dārgus samt-atlasa audumus:
- 38. no sakšām un mēteļiem un kažokiem un dažādām Polovču rotām pa purviem un dumbriem tiltus meta.
- 39. Dūšiga Igora rokās krita sarkan-balts karogs, purpura bunčuks, sidraba šķēps.
- 40. Laukā snauž tāļi aizgājuse Oļega dūšiga ģimene.
- 41. Viņa dzimuse, lai viņai pāri nedaritu ni vanags, ni tu, melnais kraukli, pagāns Polovci!
- 42. Gzaks jau skrien kā pelēks vilks; Končaks viņam uz lielo Donu pēdas rīko.
- 43. Otrā dienā ļoti agri asiņaina rīta blāzma vēsti gaismu.
- 44. Melni pērkoņa mākoņi nāk no jūras, grib apsegt četras saules: mākoņos zibina zili zibeņi.
- 45. Būs briesmigs pērkons, no lielās Donas lietus joņiem gāzīs.
- 46. Tur nu šķēpi lūzīs, tur nu uz Polovču bruņu cepurēm atcirtisies zobeni — uz Kajalas upes krastiem, pie lielās Donas.
- 47. Ai Krievu zeme! tu esi jau aiz pakalna.
- 48. Rau, vēji, Striboga dēlu-dēli, no jūras pūš bultas uz Igora dūšigiem kara pulkiem!
- 49. zeme dimd, upes tek saduļķojušās, putekļi apklāj laukus,
- 50. karogi plivinās trokšņodami: Polovci nāk no Donas un no jūras
- 51. un no malu malām. Krievu pulki atkāpās.
- 52. Velna bērni bļaudami ;aplenca laukus, bet dūšigie Krievi apsargaja tos ar sarkaniem vairogiem.
- 53. Brašo zumbri Vsevolod! tu stāvi priekšpulkā, ar bultām apber kareivus, ar tērauda zobeniem žvarkšini pa bruņu cepurēm.
- 54. Kur tu, zumbri, parādies, ar savu zelta bruņu cepuri mirdzinadams, tur guļ pagānu Polovču galvas,
- 55. no tevis, brašo zumbri Vsevolod, ar noārdetiem zobeniem sakapatas Avaru bruņu cepures.
- 56. Kāda vāte dārga tam, bāleliņi, kas piemirst slavu un dzīvibu un Černigovas pilsētu, tēva zelta troni un savas mīļās sievas Gļebovnas mīlibu un krāšņumu?
- 57. Bija Trajaņa laiki, aiztecejuši Jaroslava gadi; bija Oļega kari, Oļega Svetoslaviča.
- 58. Šis Oļegs ar zobenu ķildas kala un ar bultām zemi apkaisija.
- 59. Viņš Tmutarakaņas pilsētā kāpj zelta kāpšļos.
- 60. Zvaņu ari dzirdeja senais Lielais Vsevolods,
- 61. Jaroslava dēls — bet Vladimirs Černigovā ik rītu aizbāza ausis.
- 62. Borisu Večeslaviču slava tak pie soda pieveda.
- 63. – – –
- 64. — Toreiz Oļega Goreslaviča laikos tika sētas un auga ķildas. Daždboga dēladēla dzīviba bojā gāja, cilvēku mūžs paīsinajās kņezu ķildās.
- 65. Toreiz pa Krievu zemi arāji reti atsaucās, bet kraukļi bieži krēkaja, savā starpā līķus dalidami un kovārņi savā valodā sarunajās, salasidamies uz mielastu lidināties.
- 66. Tā tas bij tanīs karos un tanīs kaujās, bet šitāds karš nebij dzirdets: No rīta agri līdz vakaram, no vakara līdz gaismai šaudās noārdetas bultas, žvarkst zobeni pa bruņu cepurēm, tērauda šķēpi braikšedami lūst
- 67. Polovču zemes svešā klajumā. Kumeļiem pa kājām melna zeme kauliem nokaisita, asinīm noslacita, — bēdu augļi dīga pa Krievu zemi.
- 68. Kas tur trokšņo, kas tur zvana
- 69. nupat agri priekš rīta blāzmas? Igors atgriež atpakaļ savus kara pulkus, — jo viņam žēl mīļa brāļa Vsevoloda.
- 70. Cīnijās vienu dienu, cīnijās otru: trešo dienu pusdienā krita Igora karogi.
- 71. Tur uz straujās Kajalas krasta brāļi izšķīrās;
- 72. tur pietrūka asiņaina vīna;
- 73. tur dūšigie Krievu dēli pabeidza dzīres: preceniekus dzirdinaja, bet paši apgūlās, Krievu zemi aizstāvedami.
- 74. Žēlabās novīta zāle un skumjās koks pie zemes noliecās.
- 75. Nu, bāleliņi, uznāca bēdigs sēru laiks: tuksnesis jau apklāja spēku.
- 76. Daždboga dēla-dēla bēdas pieņēmās un kā meita ienāca Trajaņa zemē, ar gulbja spārniem ieplivinajās zilajā jūrā, pie Donas plivinādamās, atgādinaja svētitos laikus. Kņeziem ķildas
- 77. ar pagāniem mitejās, jo brālis sacija brāļam: „tas mans un tas ari mans" un kņezi maģuma dēļ sāka „šo svarigo" runat un paši savā starpā ķildas celt:
- 78. bet pagāni no malu malām kā uzvaretaji uzbruka Krievu zemei.
- 79. Ak vai! zeltains vanags, uz jūru putnus dzenadams, pa tāļu aizlidinajies!
- 80. Igora dūšigais kara pulks nav vairs uzmodinams.
- 81. – – –
- 82. — Raud Krievu sievas, sacidamas:
- 83. nevaram savus mīļos vīrus ni prātā ieņemt, ni domās iedomat, ni acīm redzet, ni zeltu un sidrabu rokām taustit.
- 84. Kijeva, bāleliņi, bēdās vaid un Čerņigova nelaimē;
- 85. sēras pārplūda Krievu zemi, lielas skumjas izplatijās pa Krievu zemi;
- 86. bet kņezi paši savā starpā ķildas cēla
- 87. un pagāni, kā uzvaretaji, rikšoja pa Krievu zemi, ņēma meslus pa vāverei no ciemata.
- 88. – – –
- 89. – – –
- 90. – – –
- 91. – – –
- 92. – – –
- 93. Svetoslavs redzeja nelabu sapni:
- 94. Kijevā uz kalniem, sacija viņš, izgājušo nakti no vakara puses jūs apsedzāt mani uz dēļu gultas ar melnu segu,
- 95. iesmēlāt man ar nāvigām zālēm maisitu zilu vinu,
- 96. iz tukšām bultu vācelēm bērāt uz gultas pagānu gliemežu lielas pērles
- 97. un mīlinajāt mani; manā ar zeltitu jumtu jumtā pilī dēļi bij bez vērbaļķa.
- 98. Visu nakti no vakara krēkaja velna vārnas.
- 99. – – –
- 100. — Bajari atbildeja kņezam:
- 101. tavu prātu, kņez, bēdas pārņēmušas.
- 102. Rau, divi zeltaiņi vanagi aizlidinajušies no tēva zelta troņa iegut Tmutarakaņas pilsētu, jeb ar bruņu cepurēm izdzert Donu. Pagānu zobeni zeltaiņiem vanagiem jau aizkapajuši spārnus un pašus gūstijuši dzelžu valgos.
- 103. Trešā dienā tapa tumš: divas saules nomirdza, abi purpursarkanie stabi apdzisa un līdz ar tiem divi jauni mēneši, Oļegs un Svetoslavs, tumsā tērpās un jūrā nogrima.
- 104. Uz Kajalas upes krastiem tumsa apsedza gaismu:
- 105. Polovci, it kā lūšu suga, izklīda pa Krievu zemi un hanu pataisija jo pārdrošu.
- 106. – – –
- 107. – – –
- 108. – – –
- 109. – – –
- 110. – – –
- 111. — Tē lielais Svetoslavs, raudadams, izmeta zelta vārdu un sacija:
- 112. ai mani brāleni, Igor un Vsevolod! agri jūs iesākāt ar zobeniem kaitinat Polovču zemi un sev slavu meklet. Bet bez slavas jūs uzvarejāt: jo bez slavas izlejāt pagānu asinis.
- 113. Jūsu dušigas sirdis iekaltas cietā tēraudā un norūditas varonibā.
- 114. Rau, ko jūs padarijāt maniem sidrabaiņiem sirmiem matiem!
- 115. Es neredzu vairs mana stipra un bagata brāļa Jaroslava pavalsti un daudzskaitligos kareivus ar Čerņigovas bajariem, ar Mogutiem un ar Tatraņiem un ar Šelbiriem un ar Topčakiem un ar Reguviem un ar Oļberiem. Tie bez vairogiem, ar nažiem, kliegdami uzvareja pulkus, sentēva slavu zvanidami.
- 116. Bet jūs sacijāt: saņemsamies paši vīra dūšu, paši iegūsam nākamo slavu un paši dalisamies pagājuša.
- 117. Un vai tad, bāleliņi, jabrīnās, kad vecs top jauns?
- 118. Kad zeltains vanags spalvas met, viņš augsti gaisos kauj putnus: neļauj aiztikt savu ligzdu.
- 119. – – –
- 120. – – –
- 121. – – –
- 122. – – –
- 123. Lielkņez Vsevolod! vai tev ne prātā nenāk iz tāļienes atsteigties, sargat tēva zelta troni?
- 124. Tu tak vari Volgu airiem izlaistit un bruņu cepurēm izsmelt Donu.
- 125. Kad tu būtu bijis, tad būtu vanģeniece pa nagatei bijuse un vanģenieks pa rezaņai.
- 126. Tu tak vari ar Gļeba drošiem dēliem tapat pa sausumu šaut, ka dzīvi sapali pa ūdeni lēka.
- 127. Dižano Rurik un David! vai tad jūs ar zeltitām bruņu cepurēm pa asinīm nepeldejāt?
- 128. Vai tad jūsu dūšigie pavadoņi nebauro svešā laukā, kā ar noārdetiem zobeniem ievainoti zumbri?
- 129. Kāpiet, kungi, zelta kāpšļos, novērsiet ša laika bēdas, aizstāviet Krievu zemi, atriebiet Igora, dižana Svetoslaviča, vātis!
- 130. Galicijas Jaroslav-Astoņprāt! tu augsti sēdi savā zelta kaldinatā tronī, ar saviem dzelžu kara pulkiem stutedams Ungarijas kalnus, aiztaisidams ceļu karaļam, tu aizvēri vārtus uz Donavu, caur mākoņiem mētadams smagus akmeņus, līdz Donavai tiesu spriezdams.
- 131. Tavi draudi tek pa malu malām; tu atver Kijevai vārtus; no tēva zelta troņa tu aiz svešām zemēm šauj sultanus.
- 132. Šauj, kungs, Končaku, pagānu vērgu, Krievu zemi aizstāvedams, atriebdams Igora, dižana Svetoslaviča, vātis.
- 133. Un tu dižano Roman un Mstislav! dūšigs prāts skubina jūs uz varoņu darbiem.
- 134. Savā sirdibā tu Roman dūšigi steidzies pie varoņu darba, ka zeltains vanags pa gaisu lidinadamies, straujibā gribedams pārspet putnu.
- 135. Abiem tak jums dzelžu virsbruņas apakš Latiņu bruņu cepurēm.
- 136. — Bet, kņez Igor, saulei jau apdzisa gaisma un koks, likstu ziņodams, nobirdinaja lapas;
- 137. pa Rosu un Sulu izdalija pilsētas, bet Igora dūšigais kara pulks nav vairs uzmodinams.
- 138. Tevi, kņez, Dona sauc un kņezus aicina uzvarā.
- 139. Tikai Oļgoviči, dūšigie kņezi, īstā brīdī atnāca cīnities.
- 140. Ingvars un Vsevolods un visi trīs Mstislaviči, nesliktas ģimenes sešspārņi, ne caur likteņa nolemtu uzvaru jūs ieguvāt sev kņezibas.
- 141. Ko līdz jūsu zelta bruņu cepures un Poļu vāles un vairogi?
- 142. – – –
- 143. Jau Sula sidrabaiņām straumēm netek uz Perejaslavļas pilsētu un Daugava, pagāniem kliedzot, saduļķojusies tek uz briezmigiem Polovčiem.
- 144. Tikai viens pats Izeslavs, Vasiļka dēls, ar saviem asiem zobeniem pazvanija pa Leišu bruņu cepurēm, pārspēja sava vectēva Vseslava slavu un pats, Leišu zobeniem sakapats, apakš sarkaniem vairogiem uz asiņainas zāles paņēma šo slavu uz mireja gultas,
- 145. sacidams:
- 146. „tavus pavadoņus, kņez putni ar spārniem apklāja un zvēri laizija viņu asinis".
- 147. Nebij tur ni brāļa Brečeslava, ni Vsevoloda; bet viens pats viņš iz dūšigām miesām izlaida caur zelta kakla rotu savu pērļu dvēseli.
- 148. Apklusa balsis, noskuma līgsmiba, Gorodnā taures pūš.
- 149. Jaroslav un visi Vseslava pēcnākamie! nolaidiet savus karogus, iebāziet (t. i. makstīs) savus apskādetos zobenus,
- 150. jo jūs esiet novirzijušies no sentēva slavas.
- 151. Jūs ar savām ķildām iesākāt vest pagānus uz Krievu zemi, uz Vseslava mantojumu.
- 152. – – –
- 153. – – –
- 154. – – –
- 155. – – –
- 156. – – –
- 157. Uz Ņemigas krastiem galvas kā kūļus klāj, kuļ ar tērauda spriguļiem, piedarbā liek dzīvibu, iz miesām pūš dvēseli.
- 158. Asiņainie Ņemigas krasti apseti ne ar svētibu, apseti tie ar Krievu dēlu kauliem.
- 159. Kņezs Vseslavs sprieda ļaudīm tiesu, ierādija kņeziem pilsētas un pats pa naktīm kā vilks siroja; iz Kijevas viņš līdz gaiļiem aizrikšoja Tmutarakaņā; lielajam Horsam kā vilks par ceļu pārskrēja.
- 160. Polockā viņam Sv. Sofijas baznicā agri zvanija rīta dievakalpošanu, bet zvaņu viņš dzirdeja Kijevā.
- 161. Lai gan dažās miesās mudra dvēsele, tomēr alaž jacieš nelaime.
- 162. Ari mudrais pareģons Bojans vispirms sacereja viņam dziesmu:
- 163. „Dieva sodam nevar izbēgt ni viltigs, ni izmanigs, ni veiklis putnis."
- 164. Ak vai! Krievu zemei javaid, atminot pirmos laikus un pirmos kņezus.
- 165. Veco Vladimiru tak nevareja pienaglot pie Kijevas kalniem:
- 166. vieni viņa karogi tagad pieder Rurikam, otri Dāvidam.
- 167. – – –
- 168. Jaroslavnas balss atskan: kā vientule dzeguze viņa agri kūko:
- 169. kā dzeguze, saka viņa, es aizlidinašos uz Donavu;
- 170. Kajalas upē apmērcešu bebrkažoka piedurkni,
- 171. uz kņeza varoņa miesām noslaucišu viņa asiņainas vātis.
- 172. Putivļā uz pilsētas mūriem Jaroslavna agri raud, sacidama:
- 173. Ai vējiņi, vējulit! kapēc pūt tu tiešam pretim?
- 174. kapēc nes tu uz saviem viegliem spārniem hana bultas uz mana mīļa kareiviem?
- 175. Vai nepietiek tev pūst augšā apakš mākoņiem, pa zilo jūru kuģus šūpojot?
- 176. Kapēc tu pa smilgām izšķaidiji manu prieku?
- 177. Putivļā uz pilsētas mūriem Jaroslavna agri raud, sacidama:
- 178. Ai slavena Dņepra! tu caur Polovču zemi izgrauzi akmeņu kalnus;
- 179. tu līdz Kobeka sakaušanai uz saviem viļņiem līgoji Svetoslava laivas:
- 180. atlīgo pie manis manu mīļo, lai nevaidzetu man uz jūru viņam agri asaras sūtit.
- 181. Putivļā uz pilsētas mūriem Jaroslavna agri raud, sacidama:
- 182. spodra, gaiša saulite! visiem tu esi silta un jauka:
- 183. kapēc sūtiji tu savus karstos starus uz mana miļa kareiviem? izkaltušā laukā slāpes aizkaveja viņu bultas, skumjas aizbāza viņiem bultu vāceles.
- 184. Pusnaktī pamodās jūra; udens stabi kā migla staiga; iz Polovču zemes Dievs uz Krievu zemi, uz tēva zelta troni kņezam Igoram ceļu rāda.
- 185. Blāzma vakarā apdzisa: Igors guļ… ne, Igors nomodā: domās Igors mēro laukus no lielās Donas līdz mazajai Doņecai.
- 186. Pusnaktī jau kumeļš apseglots; Ovlurs viņpus upes iesvilpojās, kņezam zīmi dodams. Kņezs Igors neatsaucās.
- 187. Iedūcās zeme, iečaukstejās zāle, Polovču teltis sāka šūpoties
- 188. un kņezs Igors kā sērmulis aizsteidzās uz niedraju un kā balta pīle aizlaidās pa ūdeni;
- 189. sēdās staltā kumeļā, nolēca no ta un kā izsalcis vilks
- 190. aizteceja uz Donas lauku un aizlidinajās kā zeltains vanags, brokastim, azaidam un vakariņām apakš miglām zosis un gulbjus kaudams.
- 191. Kad Igors kā zeltains vanags aizlidinajās, tad Vlurs kā vilks teceja, birdinadams aukstu rasu, jo viņi bij noskrējuši savus staltos kumeļus.
- 192. Doņeca sacija:
- 193. kņez Igor! tev liela slava, bet Končakam īgnums un Krievu zemei līgsmiba.
- 194. Igors atbild:
- 195. ai Doņeca! vai tev maza slava, ka kņezu uz viļņiem šūpoji, ka uz saviem sidrabaiņiem krastiem viņam paklāji zaļu mauriņu, ka zaļa koka paēnā aptērpi viņu siltām miglām;
- 196. sargaji viņu kā baltu pīli ūdenī, kā kaijas straumēs, kā melnas pīles gaisos.
- 197. Vai tāda, rau, ir Stugnas upe, kura, sīku straumi tecedama, aprijuse sānu strautus, aiztaisijuse, uz grīvu plati viļņodamies, jaunekļam kņezam Rostislavam tumšos Dņepras krastus?
- 198. Rostislava māte apraud jaunekli kņezu Rostislavu.
- 199. Žēlabās novītušas puķes, skumjās koks pie zemes noliecies
- 200. un žagatas nepļukšķinaja. Pa Igora pēdām jāj Gzaks ar Končaku.
- 201. Vārnas tad nekrēkaja, kovārņi apklusa, žagatas, pa zariem tikai lēkadamas, nepļukšķinaja;
- 202. dzeņi kļikšinadami uz upi rāda ceļu; lakstigalas, jautri pogodamas, vēsti gaismas aušanu.
- 203. Gzaks saka Končakam:
- 204. kad zeltains vanags ligzdā skrien, tad nošausam vanadzenu ar savām zelta bultām.
- 205. Končaks atbild Gzakam:
- 206. tad valdzinasam vanadzenu ar skaistu meitu.
- 207. Un Gzaks atbild Končakam:
- 208. kad mēs viņu valdzinasam ar skaistu meitu, tad nebūs mums vairs ni vanadzena, ni skaistas meitas, tad Polovču laukā sāks mūs putni kaut.
- 209. Tak sacija Bojans, ka ari pareģons Kogans, seno laiku Jaroslava dziesminieks, karu un sena Svetoslava karā-eju slavedams:
- 210. grūti tev galvai bez pleciem, ļauni jums kamiešiem bez galvas, — Krievu zemei bez Igora.
- 211. Kā saule spīd debesīs, tā kņezs Igors Krievu zemē.
- 212. Pie Donavas meitas dzied. Balsis par jūru atskan līdz Kijevai.
- 213. Pa Boričevu Igors jāj uz Pirogoščas Sv. Dievmātes baznizu.
- 214. Malu malas priecigas, pilsētas Iīgsmas.
- 215. Senos kņezus apdziedajuši, apdziedasam ari jaunos:
- 216. slava Igoram Svetoslavičam, dižanam zumbrim Vsevolodam, Vladimiram Igorevičam!
- 217. Sveiki kņezi un pavadoņi, kuri kristigo labad ar paganiem karojuši!
- 218. Slava kņeziem un pavadoņiem amen!
Ссылка
Если вы используете корпус в научной работе, пожалуйста, сошлитесь на эту публикацию:
Орехов Б. В. Параллельный корпус переводов «Слова о полку Игореве»: итоги и перспективы // Национальный корпус русского языка: 2006—2008. Новые результаты и перспективы. — СПб.: Нестор-История, 2009. — С. 462—473.